Kas ir tradicionālā/etnogrāfiskā dziedāšana?

Pēdējos gados aktualizējies jautājums, kas ir tradicionālā / etnogrāfiskā dziedāšana, kas ir tas, kas atšķir etnogrāfisko dziedāšanu no jebkuras citas.

Šai sadaļā var iepazīties ar Sergeja Oļenkina metodisko materiālu „Etnogrāfiskās dziedāšanas apgūšana ar fonogrammas palīdzību: izpildītāja skaņveides un vokālās apmācības problēmas”, UNESCO materiālu „Etnogrāfiskās dziedāšanas pārmantošanas problēmas mūsdienu Latvijā.” (ar citiem S.Oļenkina rakstiem, arī krievu valodā) var iepazīties www.pjatnica.com); Ivetas Tāles „Teicēja repertuāra apguves pieredze”.

Dažas atziņas no Latvijā pazīstamu folkloristu zināšanu pūra:

Andrejs Krūmiņš: Jautājums par tautasdziesmu melodiju vokālo izpildījumu kļuva īpaši aktuāls astoņdesmito gadu sākumā, kad viena pēc otras dibinājās folkloras kopas, lai celtu godā nepelnīti aizmirstās tautas mākslas vērtības. Interese par etnogrāfisko dziedāšanas manieri pārtapa praktiskā rīcībā: daudzi t. s. Reproducējošie ansambļi centās atdarināt tos vokālos paņēmienus, kas raksturīgi autentiskajiem folkloras izpildītājiem. Sarosījās arī pretinieki, apvainodami tautasdziesmu popularizētājus primitīvismā, kliegšanā, pārmetot bļaustīšanos, monotonu izpildījuma veidu un tamlīdzīgi.

Tautiskajai dziedāšanas manierei pārmet t. s. Balto toni. Pie trūkumiem pieskaita arī glissando un portamento jeb slīdēšanu no viena toņa uz otru. Pie negatīviem momentiem pieskaita arī intonatīvās neprecizitātes, nepietiekami izlīdzinātu unisonu, neizlīdzinātu akordu skanējumu, pilnīgas saliedētības trūkumu.

Visi šie pārmetumi bāzēti uz akadēmiskās dziedāšanas manieres pamatprincipiem, kuri attiecināmi uz izpildītājiem ar skolotām un vokāli nostādītām balsīm. Tik tiešām, ja kādam akadēmiskā tipa korim vai vokālam ansamblim piemīt tikko uzskaitītie trūkumi, tas kvalificējams ar mīnuszīmi. Turpretim etnogrāfiskajai dziedāšanas manierei šādu kritēriju piemērošana ir ne tikai nevēlama, bet arī aplama (Etnogrāfiskā dziedāšana: 1995. gada konferences „Etnogrāfiskā dziedāšana” materiāli / sast. Andris Kapusts. – Rīga : E. Melngaiļa tautas mākslas centrs, 1996. – 22. lpp.).

Helmī Stalte: Prast dziedāt savu tautas dziesmu nozīmē daudz ko ļoti, ļoti svarīgu. Tā ir atgriezeniskā saite, kas balstīta uz etniskajiem pamatiem. Caur savas tautas valodu, ritmu, intonācijām un skaņas reģistru (augstumu) veidojas tev un tavai tautai vien raksturīgs izteiksmes veids, kas galu galā atšķir mūs vienu no otra, tā padarot arī pasauli krāsaināku un interesantāku. Tikai ievērojot šos pamatnoteikumus, tautas dziesma – īsā laikā un vietā dziedāta – dalīsies ar dziedātāju enerģijā, spēkā un padomā.

Dziedot savu dziesmu, jābūt savai izjūtai. Man šķiet ne visai pareizi dot kādu universālu padomu – kā stāvēt, kā elpot, kā domāt. Katram jāatrod sev vien atbilstošs veids, kā atbrīvoties gan stājā, gan elpā, gan skaņā. Svarīgāka ir šī garīgā savienošanās, zināšanas, iekšējā brīvība un vēlēšanās saskaņot savu balsi ar savu gribu un prātu (Dziesmu dziedu, kāda bija: Metodisks līdzeklis tradicionālās dziedāšanas apguvei / sast. Dina kalniņa. – Rīga : LU, 2000. – 72 lpp.).

Zane Šmite: Man patīk klausīties citu cilvēku dziedāšanu un atdarināt to, piemēram, Meriditu Munku. Pārsteidz tas, ka viens cilvēks ar savu balsi var izdarīt visu – viņa var dziedāt operu, džezu, vai atdarināt jebkuras tautas vai samaņu dziedāšanu. Es vienkārši dziedāju viņai līdzi, mēģinādama izdabūt ārā kaut ko līdzīgu, taču, lai to panāktu ir jāstrādā pašam un jābūt vēlmei, iekšējai nepieciešamībai. Kad biju pārņemta ar domu par pavasara gavilēšanu, es vienkārši gāju, kāpu kalnā, lai saprastu kā skan. Šeit svarīga paškontrole, un tad vienā brīdī saproti, ka patiešām skan! Tu ej, uzkāp kalnā un tad domā uz kuru pusi dziedi. Turp, kurp tu domā, turp, kur sūti, turp arī aiziet. Un ir viens brīdis, kad tu esi kopā, kad tu vienkārši skani, taču to darīt var vienīgi tad, ja jūt iekšējo nepieciešamību (Dziesmu dziedu, kāda bija: Metodisks līdzeklis tradicionālās dziedāšanas apguvei / sast. Dina kalniņa. – Rīga: LU. 2000. – 72 lpp.).

Dace Prūse: Vislabāk apgūt tradicionālo dziedāšanu ir no pašām teicējām, kas tradīciju ir mantojušas tieši, neatrautu no tās dabiskās vides. Nevajag baidīties no fakta, ka teicējs ir vecs, jo vecu cilvēku runa bieži vien pati par sevi jau atgādina dziedāšanu, kas ir uzskatāms piemērs valodas dabiskajam plūdumam. Tieši te vislabāk pamanīt kā tiek izvēlēts dziedāšanas augstums, kā pieredzējis meistars spēlē savu instrumentu – balsi sev ierastajā skaņojumā (augstumā), kas parasti saskan ar balss tembru runājot (Dziesmu dziedu, kāda bija: Metodisks līdzeklis tradicionālās dziedāšanas apguvei / sast. Dina kalniņa. – Rīga: LU. 2000. – 72 lpp.).

No diskusijas par tradicionālo dziedāšanu.

Lai noskaidrotu, kādas ir folkloristu domas šajā jautājumā, iesāku diskusiju, kuru pilnībā var izlasīt www.folklora.lv vēstkopās:

- Vēlos uzzināt, kas pēc jūsu domām ir tradicionālā dziedāšana, tai raksturīgais un kā to labāk apgūt. Sabiedrībā, sevišķi kordiriģentu pasaulē tā joprojām tiek uzskatīta par bļaušanu nebalsī, nonovilējot visas dziesmas vienā līmenī.

- Ja man jautā kas ir tradicionālā dziedāšana, pirmā nāk prātā Ziemeļlatgales tradīcija. Taču tā nav vienīgā. Ir taču arī Kurzeme, Sēlija, krievu tradīcija, par kuru vislabāk zina Sergejs Oļenkins un uz kuras pamata māca latviešiem t.s. tradicionālo balss veidi.

Jāņem vērā, ka pastāv dažādi tradicionālās dziedāšanas veidi, no kuriem viens ir latgaliešu garīgās dziesmas. Tādēļ Ziemeļlatgales, Rietumkurzemes vai kādu citu dziedāšanas veidu par Latviešu tradicionālo dziedāšanu vispārīgi nosaukt nebūtu prātīgi. Pašlaik redzu mēģinājumus pēc viena parauga vienveidot visu tradicionālo dziedāšanas lauku. Skaidrs, ka āra dziedāšanai ir vajadzīga noteikta tehnika, jo jāiedarbina visi rezonatori, taču tradīciju izzinot nebūtu jāpielāgo tā kādām zināšanām, bet jācenšas iegūt priekšstatu par pašu tradīciju…

- …jāpiekrīt, ka pašiem folkloristiem šī izpratne ir pamatīgā putrā. Un kurš sunim asti cels. Tiem, kam ir svarīgi, lai ar tautasdziesmu dziedāšanu nesaistītu vienkāršus šā tā trallināmus meldiņus, kas visiem sen jau apnikusi un nedzīvi, tiem arī jāinformē sabiedrība un pašiem jābūt gataviem demonstrēt kādu paraugu no tradicionālas skaņveides. … Dziedāšanā – sākot no kora kustības un izglītoto vēlmes iemācīt tai savai mežoņu tautai dziedāt kā civilizētiem cilvēkiem. Tradicionālais dziedāšanas veids tā kļuva nevēlams un daudzviet iznīka.

- Tradicionālā (etnogrāfiskā, autentiskā) dziedāšana ir dziedāšana ar konkrētu, kādai vietējai tradīcijai atbilstošu skaņas veidošanas paņēmienu. Pamatprincipi ir tādi paši kā jebkurai akustiskai jā, un vēl bez skaņveides tradicionālā dziedāšanā ir daži citi dikti svarīgi aspekti – nu tas, ko var nosaukt par attieksmi pret dziesmu un dziedāšanu kā tādu. Jo varētu jau arī ietrenēties pilnīgi etnogrāfiskā balsī nodziedāt kādu klasisku 19. gs. beigu nacionālpatriotisko kora dziesmu :) Gan jau, ka gudri vīri par šo tēmu ir jau sarakstījuši ne mazumu grāmatu un neko jaunu tāpat nepateikšu, bet, kas man paklausoties dažādus ierakstus ir šķitis kopējs tam, ko dēvēt par “tradicionālo dziedāšanu”, ir grūti vārdos noformulējamā sajūta, ka, lūk, šajā dziedājumā ir kaut kas sens. Pirmais, kas krīt ausīs, ir, ja dziesmā ir kas savādāks kā pierasts dzirdēt. Piemēram, paprasīsi jebkuram “normālam” tautietim, kā dziedams “pūt vējiņi”, un viņam uzreiz būs konkrēts priekšstats, ka ir jādzied tieši konkrētā melodija, ar tieši noteiktajiem vārdiem, skaņa arī jāveido kā pierasts dzirdēt iz dziesmusvētkiem, īstajās vietās pavelkot garāk, klusāk vai skaļāk utt. Un ka tu paņem un dzirdi kā it kā to pašu dziesmu dzied Līze Kopštāle no Liepājas puses, nu, tur apsēsties var. Visiem tādiem vokālistiem ieteiktu paklausīties :) Mūslaikos ir savādāka attieksme pret dziesmām un dziedāšanu – galīgi nav topā ne improvizēšana, ne dažādība i skaņveidē, i ritmikā un melodijā. Tradicionālā dziedāšanā tas viss ir atrodams. Valoda svarīga, jo tas tāds būtisks un pamanāms atšķirīgais faktors trad. no ne tik trad. dziedāšanai.

Kad 3 dienas nonstopā paklausās teicēju ierakstus, un pēc tam pēkšņi dzirdot kādu folklorisma vai kādu citu “parasto” mūziku, 90% gadījumu rodas jautājums – “nu, un kam tas vajadzīgs, ko viņi gribēja ar to pateikt?” Ir taij lietā kaut kas iekšā….

- Diemžēl šī diskusija virza ari folkloru tajā virzienā, kur nereti ir nomaldījusies kora, u. c. it jo īpaši profesionalizetā māksla, kā rezultātā iztukšota dvēsele tiek aizstata ar izsmalcinātu spēles (dziedāšanas) tehniku.

Ja kādam ir pārak rosīgs prāts (un tāds ir mums visiem šajā laikmetā), tad tas ir jānodarbina tādās jomās kā matemātika, bizness, krustvārdu miklas, utml., bet dziedot / spēlējot gan būtu jāklausa tikai un vienīgi dvēseles balss, atmetot prāta radītas konstrukcijas, tai skaitā spriedelējumus par to kā būtu “pareizi” jādzied.

- …salīdzinājumam, ja es nedzīvoju 19gs lauku sētā un neprotu aust, jo mamma, vecāmamma un neviens cits apkārtējais sievišķis to nedara, ķeroties pie aušanas man nelīdzēs plika iedvesma, tā lieta ir jāiemācās.

- … doma bija, ka vienīgais ierobežojošais faktors dziedot, dejot un muzicējot ir dvēseliskums. Un tas ir pareizi, ja skatāmies folkloristu iekšējās aprites, sadziedāšanas un sadancošanas līmenī. Nesen par to runāju ar Veltu Leju, viņa teica, ka svarīgākais ir, ka dvēsele dzied – jāsasniedz katarse, tā brīnišķīgā sajūta, ka esam kopā (vai esmu es) un notiek dziesma. Tas pats ar deju, muzicēšanu.