Teicēja repertuāra apguves pieredze

Iveta Tāle

Latvijas Kultūras akadēmijas lektore,

Tradicionālās dziedāšanas grupas “Saucējas” vadītāja

Šī raksta pamatmērķis ir izklāstīt pieredzi, ko tradicionālās dziedāšanas grupa “Saucējas” dalībnieces uzkrājušas, apgūstot izcilās Ziemeļlatgales teicējas – viļakietes Margaritas Šakinas repertuāru. Tomēr katrai lietai, katram notikumam ir sava priekšvēsture, tādēļ vispirms sākšu ar nelielu atmiņu skici.

Mana apzinātā interese par folkloru radās pagājušā gadsimta 80. gadu pašā sākumā, kad spēkā pieņēmās folkloras ansambļu kustība, kura kļuva par nozīmīgu nacionālo un pretošanās ideju aprites bāzi. Tomēr primārais, kas mani tolaik piesaistīja folkloras kustībai, bija pati folklora. Tās vispirms jau bija Rīgas “Skandinieku” dziedātās un man līdz tam gandrīz nezināmās senākā slāņa ieražu dziesmas un to izpildījuma veids, par kuru guvu ārkārtīgi spēcīgu iespaidu, klausoties tolaik izdotās Aulejas (1978), Rekavas un Briežuciema etnogrāfisko ansambļu (1983) skaņu plates. Tā notika pirmā “inficēšanās” ar skaņu, kurai sekoja turpmākie meklējumi.

Kad 1984. gadā kļuvu par Jēkabpils folkloras kopas “Klinči” dalībnieci (vēlāk arī tās vadītāju), tad toreizējā Madonas “Skandinieku” vadītāja Arta Kumsāra ietekmē sāku interesēties tieši par sava novada – Sēlijas folkloras mantojumu. Kumsārs bija arī pirmais, kurš mani ievadīja darbā ar teicējiem. Nelaime tikai tā, ka, neskatoties uz nošu pierakstos bagātīgi fiksēto folkloras materiālu, etnogrāfiskais dziedāšanas stils Sēlijā tajā laikā vairs faktiski nebija saglabājies. Šāda situācija “Klinčiem” radīja ievērojamas problēmas, apgūstot, piemēram, iespaidīgo Sēlijas pavasara rotāšanas tradīciju. Tādējādi ne tikai dziesmu, bet arī tām atbilstošā izpildījuma veida meklējumos arvien biežāk sāku iemaldīties Latgales sēļu teritorijās – Līvānu pusē, kur palaimējās satikt divas teicējas, kuras ar savu personību starojumu un dziedājumu uz mani atstāja paliekošu iespaidu. Pirmā bija Anna Kaža no Rožupes, bet otra – Domicella Līpeņa – krāšņo Izvaltas dziedāšanas tradīciju mantiniece. Cenšoties saskaņot darbā ar teicējiem gūtos iespaidus ar notīs un tradīciju aprakstos fiksētajām ziņām, pamazām tapa tas Sēlijas rotāšanas dziesmu skanējums, kas “Klinču” izpildījumā fiksēts 1991. gada ierakstā Latvijas radio. Ļoti lielā mērā ceļš uz to bija intuitīvs, tajā netika izmantota kāda apzināta metodika. 1991.gada rudenī, man un vēl dažām dalībniecēm pārceļoties uz dzīvi Rīgā, “Klinči” beidza pastāvēt.

Runājot kopumā par folkloras ansambļu kustības attiecībām ar etnogrāfisko dziedāšanu, var teikt, ka nonākot vairāk vai mazāk ciešā saskarē ar teicējiem, kustības dalībnieki saprata, ka starp etnogrāfisko dziedāšanu un daudz ierastāko kora dziedāšanu pastāv būtiskas atšķirības. (Starp citu, pagājušā gadsimta 80. gados folkloras ansambļu dalībnieki nesalīdzināmi biežāk nekā šodien apmeklēja teicējus.) Sākās vairāk vai mazāk sekmīgi centieni atdarināt etnogrāfisko dziedāšanas veidu. Diemžēl bieži dziedātājiem trūka dziļākas izpratnes par šī veida specifiku, par autentisku uzdodot vienkārši kliegšanu zemā tesitūrā. Autentiskuma piekritējiem bija savi pretinieki, kuru viena daļa, par spīti neapgāžamiem faktiem, apgalvoja, ka latvieši vienmēr dziedājuši tikai smalki – kā korī, bet citi apvainoja jaunos censoņus vecu sievu dziedājuma atdarināšanā. Protams, iespēja mācīties toreiz tāpat kā tagad bija vienīgi no gados vecām dziedātājām, tomēr atdarināšana ir ne vien neizbēgama, bet arī nepieciešama mācību procesa sastāvdaļa. Nelaime tikai tā, ka tolaik tika radīts vēl šodien nepārvarētais aizspriedums, ka etnogrāfisko ansambļu dalībnieces dzied tik savdabīgi nevis tāpēc, ka pārstāv īpašu dziedāšanas stilu, bet tāpēc, ka ir vecas. Diemžēl nesekoja profesionālā gultnē ievirzītas diskusijas, kurās noskaidrotos etnogrāfiskās dziedāšanas skaņveides īpatnības, neradās arī šīs dziedāšanas mācīšanas metodikas. Noskaidrot daudzos iemeslus, kāpēc tā noticis, nav šī raksta uzdevums, tādēļ atļaušos vienīgi konstatēt, ka etnogrāfiskais dziedāšanas veids šodien Latvijā netiek pārmantots. Nospiedošā vairumā gadījumu pastāv milzīga atšķirība starp etnogrāfisko un folklorisko dziedājuma veidu. Pie kam, dalībniekiem novecojot, krīze šodien vērojama arī etnogrāfisko ansambļu vidū. Tikai retos gadījumos gados jaunākie ansambļu dalībnieki (kuru jau tā ir ļoti maz) apgūst veco dziedājuma stilu, vai nu neuzskatot to par vērtību vai nespējot piesavināties. Etnogrāfiskie ansambļi nīkuļo vai vispār izzūd tādās vietās, kuras vēl pavisam nesen bija nozīmīgi tradicionālās dziedāšanas centri, piemēram, Aulejā.

Apzinoties šo situāciju, tradicionālās dziedāšanas grupa “Saucējas” radās ar skaidru mērķi – apgūt etnogrāfiskās dziedāšanas tradīcijas, soli pa solim tuvojoties autentiskajam skanējumam un izpratnei par īpatnību kopumu, kas šo skanējumu veido. Ja mērķis bija skaidrs, tad ceļi, kā to sasniegt, – miglā tīti.

Vairāku gadu garumā biju vērojusi autentiskās folkloras grupas “Iļjinskaja pjatņica” priekšnesumus. Šī pusaudžu ansambļa dziedājums izcēlās ar vienotu izpildījuma stilu un Latvijas folkloras grupām neraksturīgu skaņas kvalitāti. Tā kā nespēju pieņemt, ka iemesli meklējami latviešu un krievu balss aparāta fizioloģiskajās atšķirībās, nācās secināt, ka šīs grupas vadītāji lieto noteiktu dziedāšanas apmācības metodiku. Vēlējos ar to iepazīties un lūdzu ansambļa vadītājam Sergejam Oļenkinam atļauju piedalīties “Iļjinskajas pjatņicas” mēģinājumos. Gadījās tā, ka 2003. gada pavasarī Grīziņkalna krievu ģimnāzijas pagrabtelpā, kur notika ansambļa mēģinājumi, satikās divas pirmās vēlāko “Saucēju” dalībnieces Aija Rozentāla un Iveta Tāle. Sergeja un Nataļjas Olenkinu lietotā metodika un padomi ir “Saucējām” ļoti daudz palīdzējuši gan pilnveidojot dziedāšanas tehniku, gan fiksējot apgūstamās tradīcijas īpatnības.

Līdz 2003. gada rudenim pamazām papildinājās “Saucēju” sastāvs, taču trūka konsekvences attiecībā uz repertuāra izvēli. Tolaik, Izmantojot atsevišķu teicēju un etnogrāfisko ansambļu skaņu ierakstus, mācījāmies pēc izvēles dažādu Latvijas novadu ieražu dziesmas. Apstāšanās pie vienas tradīcijas notika savā ziņā nejauši. Pēc kāda folkloras festivāla “Baltica” koncerta uzsākām sarunu ar Viļakas teicēju Margaritu Šakinu, kura žēlojās, ka pārāk reti iznāk dziedāt un trūkts cilvēku, ar ko to darīt. Sarunājām, ka kādreiz aizbrauksim ciemos, un tas bija sākums regulārai Margaritas Šakinas un “Saucēju” sadarbībai pusgada garumā 1-2 reizes mēnesī no 2003. gada 31. augusta līdz 2004. gada 19. martam, kad notika “Saucēju” pirmais koncerts, kurā kopā ar Margaritu dziedājām viņas mantotās dziesmas. Pirms pievēršos minētajā sadarbībā gūtajai pieredzei, sniegšu svarīgākās teicējas biogrāfiskās ziņas.

Margarita Šakina (m. uzv. Šaicāns) dzimusi 1926. gadā Viļakas pagasta Ilziņciemā, kur vecākiem pieder neliela lauku saimniecība. Sava dziesmu repertuāra lielāko daļu apgūst bērnībā un jaunībā no mātes Staņislavas Šaicānes. 1951. gadā apprecas un pārceļas uz Šķilbēnu pagasta Baharevu. Kopš 1966. gada dzīvo Rekavā, kur no 1980. līdz 1986. gadam vada Rekavas etnogrāfisko ansambli. Ansambļa repertuāra kodolu veido teicējas no mātes mantotās dziesmas. Kopā ar ansambli, vēlāk arī individuāli, Margarita Šakina uzstājas gan Latvijā, gan ārpus tās robežām (Maskava, Parīze). 1986.gadā pārceļas uz Ogri, kur dzīvo joprojām. Teicējas repertuārs ir salīdzinoši labi dokumentēts un glabājas gan Latviešu folkloras krātuvē, gan citās folkloras materiālu krātuvēs Latvijā. Dziedātāja ir Latvijas Kultūrkapitāla fonda mūža stipendiāte, 2001.gadā saņēmusi Lielo folkloras balvu par mūža ieguldījumu.

Margaritas Šakinas un “Saucēju” sadarbība izpaudās kā kopā dziedāšana un sarunas par dziesmām un dziedāšanu teicējas dzīves pieredzes kontekstā. Parastā mūsu apciemojumu dienas kārtība bija sekojoša: vispirms 3 – 4 stundas intensīvas dziedāšanas Ogres muzeja telpās, pēc tam – viesošanās un sarunas teicējas dzīvoklī.

Sadarbībai sākoties, “Saucēju” iemaņas dziedāšanas tehnikas ziņā un informētība par Ziemeļlatgales dziedāšanas tradīciju bija ļoti tālu no pilnības. Ar Margaritas dziesmām kopā pavadītais pusgads grupai bija ļoti intensīvas izaugsmes laiks. Dziedot kopā ar Margaritu, mēs ikreiz varējām pārliecināties, cik lielā mērā viņas dziedāšanas tehnika ir pārāka par mūsējo. Grūto Ziemeļlatgales talku balsu skanējums Margaritas izpildījumā bija spēcīgs, bet reizē arī gaišs un viegls. Lai arī cik skaļi mēs necentāmies dziedāt, Margaritas balss kā nepārtraukta skaņas plūsma ar tikpat nepārtrauktām virsskaņām vienmēr bija dzirdama cauri. Tā bija citas kvalitātes skaņa. Savu dziedājumu, salīdzinājumā ar Margaritas mēs dēvējām par brutālu vai žargonā – par “močīšanu”. Tajā laikā mēs cīnījāmies ar pamatproblēmām etnogrāfiskās dziedāšanas apguvē – elpas balsta, nemainīgas dziedāšanas pozīcijas un nepārtrauktas skaņas plūsmas trūkumu. Katra no “Saucējām” gribēja stāvēt Margaritai blakus, lai dzirdētu, “kā viņa to skaņu dabū, un kur viņa to liek”. Līdzās braucieniem pie Margaritas, “Saucējas” pie šīm dziesmām strādāja arī regulārajos mēģinājumos divreiz nedēļā, bet tehniskajā varēšanā papildinājās nodarbībās pie Nataļjas Oļenkinas. Tātad mācīšanās notika vai nu klausoties skaņu ierakstus vai tieši no teicējas. Lai varētu sekmīgāk mācīties, dziedāšana kopā ar Margaritu tika fiksēta audio ierakstos, tāpat mēs izmantojām arī citus Margaritas un Rekavas ansambļa ierakstus no Latvijas Radio fondiem. Šie ieraksti lielā mērā palīdzēja restaurēt dziesmu pavadošās balsis, jo, būdama vadošās balss dziedātāja, Margarita ne vienmēr varēja precīzi atcerēties citas balsis. Lai iegūtu plašāku kontekstu un novērtētu, kādās attiecībās Margaritas dziedājumā ir tradicionālais un individuālais, iepazināmies arī ar Tautas mūzikas centra un Latvijas Radio fonotēkā pieejamajiem citu Ziemeļlatgales tradīciju pārstāvošo etnogrāfisko ansambļu un individuālo dziedātāju skaņu ierakstiem no Medņevas, Šķilbēniem, Briežuciema, Upītes un Baltinavas.

No Margaritas Šakinas plašā un daudzveidīgā repertuāra “Saucējas” apguvei izvēlējās galvenokārt klasiskās tautasdziesmas, faktiski koncentrējoties uz ieražu dziesmām jeb tā saucamajiem bolsiem. Kā pirmie šajā virknē minami seši no mātes mantotie tolku bolsi, starp kuriem ir divās versijās ar burdonu dziedamais māslu tolkas bolss, bet pārējie – harmoniskās daudzbalsības paraugi. Pret tolku bolsiem teicējai ir īpaša attieksme, tie ieguvuši ļoti augstu novērtējumu viņas vērtību skalā. Margaritas stāstījumi ļauj spriest, ka tam ir trīs būtiski iemesli. Pirmkārt, šie bolsi ir mantoti no mātes, ar kuru, spriežot pēc stāstiem, teicēju vienojušas ļoti ciešas emocionālas saites. Margarita saka: Māmiņa, kura dzīvību devusi, ir pasaulē visu dārgākā. Tādēļ dziesmas, kuras viņa dziedājusi, nevar izgaist ne no atmiņas, ne no prāta. Un kad dziedu, liekas, ka tā balstiņa tā ir stāv austiņās.* Vai arī: Nu, vot, tī tōdi bolsi, kurus gribōs izpildīt tīši tō, kō esi dzirdēj’s nū māmiņas, ka jī dzīdova.* Otrkārt, liela nozīme ir pozitīvi emocionāli iekrāsotajām jaunības atmiņām no talku laika, kur darbs apvienojās ar kopā sanākšanas prieku, asprātībām, dziesmām un dejām. Treškārt, tolku bolsi būtiski izmainīja Margaritas dziedātājas dzīvi. Tie bija iemesls, kādēļ vietējais novadpētnieks un dzejnieks Antons Slišāns, etnomuzikologa Mārtiņa Boiko iedvesmots, 1980. Gadā lūdz teicēju vākt kopā Rekavas apkārtnes labākās dziedātājas un izveidot Rekavas etnogrāfisko ansambli. Tolku bolsi izveda dziedātāju uz skatuves, deva lidz tam nepazītu publicitāti. Sekoja gan folkloristu, gan plašākas sabiedrības interese un atzinība. Šāds pavērsiens neizbēgami ietekmēja gan teicējas attieksmi pret tolku bolsiem, gan arī viņas pašnovērtējumu.

“Saucējas” ir pārliecinājušās, ka tad, ja tiek pārvarēta valodas barjera, tieši ar burdonu dziedamais māslu tolkas bolss ir ļoti parocīgs Ziemeļlatgales etnogrāfiskās dziedāšanas stila apguves sākumposmā. Melodijai ir šaurs diapazons, tādēļ, ja saucēja (kura ir arī atlocītāja) dziedājuma sākumā ir atradusi skanīgo pozīciju, to ir vieglāk noturēt, saglabājot arī nepieciešamo nepārtraukto skaņas plūsmu, nekā tas ir balsos ar plašāku melodijas apjomu, kuri prasa daudz labāku dziedāšanas tehnikas pārvaldīšanu. Vienoto skaņas lokalizācijas pozīciju palīdz saglabāt arī šim bolsam raksturīgā patskaņu nivelēšana, izdziedot tos pietuvināti skaņai “o”. Papildus grūtības dziedātājai -iesācējai sagādāt tas, ka tradicionāli šie bolsi tiek dziedāti augstā tesitūrā, kas nodrošina to intensīvo, virsskaņām bagāto skanējumu. Tomēr regulāri vingrinoties, īpaši gados jaunas dziedātājas, ļoti drīz spēj dziedāt arvien augstāk, vieglāk un kustīgāk.

Bez tolku bolsiem “Saucējas” apguvušas arī kōzu bolsus un Margaritas Šakinas versijas tādiem daļā Ziemeļlatgales populāru bolsu, kā zaguzes bolss, egles bolss un rūtōj.

Vēlreiz gribu uzsvērt, ka “Saucēju” apgūtais ir tikai neliela daļa no teicējas repertuāra, turklāt šobrīd ne tā aktuālākā pašai Margaritai. Jau pirmajā mūsu tikšanās reizē sapratām, ka daudz labprātāk teicēja ar mums kopā dziedātu katoļu garīgās dziesmas un psalmus. Arī dziedot tautasdziesmas, Margaritas katoliskā identitāte bija nepārtraukti klātesoša. Vispār teicējas attieksmē pret dziedāšanu tai, manuprāt, ir ļoti nozīmīga loma, jo katoliskā baznīca sludina, ka dziedāšana ir Dievam tīkama, ka tādējādi Dievs tiek uzrunāts vistiešāk. Arī Margarita saka: Dziesma ir visdārgākais, kas ir manā dzīvē. Es domāju, ka daudziem, kuri mīl dziesmu – tautas dziesmu, tāpat garīgās dziesmas – dziesma ir galvenais. Kas dzied, tas divkārtīgi lūdzas. To arī baznīcā tikām dzirdējuši, ka dziedāt – tā ir ļoti liela Dieva dāvana.

Daudzas sava repertuāra garīgās dziesmas Margarita mantojusi tieši tāpat kā tautasdziesmas – mutvārdu ceļā. Turklāt, atšķirībā no luteriskajiem Latvijas novadiem, Latgales katoļu garīgās dziesmas kopā ar izpildījuma veidu un ārpus baznīcas koptajiem rituāliem neapšaubāmi uzskatāmas par tradicionālās kultūras sastāvdaļu. Šī Margaritas repertuāra nozīmīgā daļa vēl tikai gaida savus interesentu un apguvējus. “Saucējām” ir ieceres arī šajā virzienā.

Noslēdzot šo rakstu, kopumā var teikt, ka laikā, kad noritēja intensīva “Saucēju” sadarbība ar Margaritu Šakinu, grupas dalībnieces, apgūstot teicējas repertuāru, spēja reizē apgūt arī etnogrāfiskās dziedāšanas pamatus un vismaz daļēji fiksēt tās īpatnības, kas raksturīgas vienai lokālai dziedāšanas tradīcijai. Tai pat laikā mēs apzināmies problēmas, kurām turpmāk būtu jāvelta papildus uzmanība.

Būtiskākās no tām ir, pirmkārt, iespējami precīza dotās izloksnes skaņu atveide. Neviena no “Saucējām” nav latgaliete, tādēļ grūtību šajā ziņā bija un joprojām ir daudz. Turklāt, mācoties Margaritas dziesmas, papildus sarežģījumus radīja tas, ka teicējas valodā parādās divu izlokšņu – Viļakas un Rekavas – iezīmes. Tas izpaudās tādējādi, ka vienu un to pašu vārdu teicēja varēja izrunāt divējādi.

Otrkārt, etnogrāfiskais dziedājums bieži neiekļaujas šodien parastajā vienmērīgajā temperācijā. Mūsdienu cilvēkam šāda dziedājuma atdarināšana ir nopietna problēma. Arī “Saucējas” vēl nav veltījušas tai pienākošos uzmanību.

Treškārt, etnogrāfiskajam dziedājumam bieži raksturīga brīva pieeja skaņu ilguma attiecībām, īpaši saucēja balsī, bet ne tikai. Arī šo īpatnību “Saucējām” ne vienmēr izdodas ievērot.

Ceturtkārt, tautas mūzika, atšķirībā no profesionālās, ir bagāta ar variācijām. “Saucējas” kā jauna grupa ir tikai pašā šīs mākas apguves ceļa sākumā.

Tomēr pats svarīgākais etnogrāfiskās dziedāšanas apguvē, līdzīgi kā jebkurā citā jomā, ir iemācīties mērķtiecīgi strādāt un nepakļauties viltīgajiem netikumiem – paviršībai un pieticībai. To gribu novēlēt tiklab “Saucējām” kā jebkuram, kurš nodarbojas jeb vēl tikai grasās nodarboties ar tradicionālo dziedāšanu.

**Šeit un turpmāk citāti no autores intervijām ar Margaritu Šakinu.

**Teicēja mēdz runāt gan literāri, gan izloksnē.